Divdesmit stāsti. Divdesmit dažādi dzīves ceļi, kas aizveduši atpakaļ uz mājām. Ar īpašu prieku esam nonākuši līdz rubrikas “Cilvēkstāsti” 20. sērijai! Esam no sirds pateicīgi ikvienam, kurš dalījies savā pieredzē un iedvesmojis arī citus. Un pie divdesmit mēs noteikti neapstāsimies - Kurzemē vēl ir daudz atgriešanās stāstu, ar kuriem vēlamies jūs iepazīstināt!
Šoreiz iepazīstinām ar kuldīdznieci Gerdu Vaivodi - trīs bērnu mammu, pasākumu producenti un aizrautīgu pasaules apceļotāju, kura pabijusi aptuveni 80 valstīs. Viņa dzīvojusi un strādājusi dažādās Eiropas valstīs un Dienvidāfrikā, ar mugursomu plecos apceļojusi Dienvidameriku un pieredzējusi tik daudz, ka pašai dažkārt šķiet - vienā dzīvē nodzīvotas vismaz desmit. Taču pēc visiem ceļojumiem Gerda savu īsto vietu atradusi Kuldīgā, kur kopā ar vīru Jurģi audzina trīs bērnus un veido ģimenes dzīvi vairāk nekā simt gadu vecā namā.
“Es negribētu savu pieredzi saukt par aizbraukšanu no Latvijas. Es to sauktu par pasaules iepazīšanu, kas man beigās lika vēl vairāk iemīlēt Latviju,” saka Gerda.
Pasaule, kuru gribējās iepazīt pa īstam
Jau kopš pusaudzes gadiem Gerdu vilinājusi plašā pasaule - svešas zemes, dažādas kultūras un iespēja piedzīvot ko vairāk par ierasto ikdienu.
“Man vienmēr ir bijusi ļoti spēcīga sajūta, ka pasaule ir jāredz. Nevis tikai jāaizbrauc uz nedēļu atvaļinājumā uz skaistu viesnīcu, jāatpūšas un jāiztērē nauda, bet jāiepazīst pasaule pa īstam - tā līdz vīlītēm.”
Pirmās iespējas doties ārpus Latvijas Gerda meklēja jau skolas laikā. Viņa piedalījās starptautiskās nometnēs Dānijā un Vācijā, vasarās strādāja Itālijā, Lielbritānijā un Kiprā, bet studiju laikā Erasmus apmaiņas programmā mācījās Norvēģijā. Tieši tur, klausoties citu studentu stāstos par brīvprātīgo darbu un piedzīvojumiem tālās zemēs, Gerda saprata, ka vēlas pati pieredzēt ko līdzīgu.
“Un es domāju: es arī gribu, lai man ir tāds stāsts!”
Pēc augstskolas trešā kursa viņa paņēma akadēmisko gadu un devās uz Dienvidāfrikas Republiku. Pati atrada programmu, darbu un dzīvesvietu, gadu tur dzīvoja un strādāja, bet pēc tam par nopelnīto naudu apceļoja Namībiju, Botsvānu, Zimbabvi un Lesoto.
“Patiesībā gandrīz visus savus brīvos līdzekļus esmu ieguldījusi ceļošanā. Jo man tā nekad nav bijusi vienkārši izklaide. Tā man ir bijusi dzīves skola.”
Viena mugursoma un gads Dienvidamerikā
Pēc atgriešanās Latvijā Gerda pabeidza augstskolu, uzsāka darba gaitas un turpināja savu aizraušanos ar tautas dejām. Dzīve ritēja strauji, piepildīta ar darbu un dažādām nodarbēm, līdz kādā brīdī Gerda sajuta nepieciešamību pēc pārmaiņām.
“29 gadu vecumā attapos ar vienistabas īres dzīvokli, vienu skapi un gultu. Un tajā brīdī sapratu, ka esmu izdegusi un kaut kur pa ceļam esmu aizgājusi ne tajā virzienā.”
Gerda nolēma atbrīvoties no liekā, sakravāt mugursomu un uz gadu doties apceļot Dienvidameriku. Kolumbija, Ekvadora, Bolīvija, Peru, Čīle, Argentīna un Brazīlija - gads, kurā viņa nakšņoja teltīs, strādāja par brīvprātīgo, iepazina cilvēkus un pārvarēja dažādus izaicinājumus. Viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem bija 1240 kilometru garš brauciens ar stopiem pa Čīles Patagonijas Carretera Austral.
“Tagad, atskatoties atpakaļ, pati brīnos - kur man toreiz bija tā drosme, enerģija un apņemšanās to visu izdarīt?”
Gerda atzīst, ka ceļošana ne vienmēr ir skaista un viegla. Tā mēdz būt nogurdinoša un neparedzama, taču māca paļauties uz sevi, pārvarēt grūtības un nebaidīties no nezināmā. Taču, atgriežoties Latvijā, Gerdas dzīvē sākās pavisam jauns posms.
Mīlestība, kas sagaidīja mājās
“Pats skaistākais ir tas, ka dienā, kad atgriezos Latvijā, es beidzot ‘ieraudzīju’ savu vīru,” atceras Gerda.
Ar savu nākamo vīru Jurģi viņa bija pazīstama jau agrāk - abi dejoja tautas deju ansamblī “Līgo”. Toreiz katram bija savs dzīves ceļš, bet pēc Gerdas atgriešanās no Dienvidamerikas sākās abu kopīgais stāsts. Jurģis ir dzimis un audzis Latgalē, Rožupē, kur bērnība aizritējusi lauku vidē, palīdzot dažādos saimniecības darbos. Attiecības attīstījās strauji - Gerda un Jurģis iemīlējās, apprecējās, un drīz vien pasaulē nāca dvīņi Dora un Indriķis. Pēc neilga laika ģimenei pievienojās arī jaunākais dēls Jānis. Līdz ar ģimenes pieaugumu mainījās prioritātes un priekšstats par to, kur un kādu bērnību viņi vēlas dot saviem bērniem.
No Rīgas uz Kuldīgu - bērnības un brīvības meklējumos
Gerda un Jurģis savu kopdzīvi veidoja Rīgā, kur abiem bija darbs, draugi un ierastais dzīves ritms. Taču līdz ar ģimenes pieaugumu ikdiena kļuva arvien saspringtāka. Ar trim maziem bērniem bija nepieciešama rūpīga dienas plānošana, turklāt tuvāko cilvēku atbalsts nebija viegli sasniedzams - Gerdas ģimene dzīvoja Kurzemē, bet Jurģa tuvinieki Latgalē. Pamazām arvien skaidrāka kļuva vēlme pēc citādas ikdienas - vairāk brīvības, dabas tuvuma un kopā pavadīta laika.
“Es gribu, lai mani bērni zina, ko nozīmē basām kājām skraidīt pa dārzu. Lai viņi līdz tumsai ar pagalma bērniem braukā ar riteņiem. Lai vasarā peldas piemājas dīķī tik ilgi, kamēr lūpas jau ir zilas un mamma no krasta sauc, ka pietiek.”
Gerda uzsver, ka šāda bērnība iespējama arī Rīgā, taču mazpilsētā tā neprasa tik daudz plānošanas, braukšanas un ikdienas organizēšanas. Tā ģimene pieņēma lēmumu pārcelties uz Kuldīgu - pilsētu, kurā Gerda bija dzimusi un augusi, bet kuru tagad ieraudzīja no jauna, jau kā trīs bērnu mamma. Lēmums prasīja drosmi - bija jāatstāj ierastā vide un jāveido ikdiena jaunā vietā. Taču ceļojumos gūtā pieredze Gerdai bija iemācījusi nebaidīties no nezināmā.
Vēsturiska māja un sapnis, kas piepildījās
Atrast piemērotu māju Kuldīgā izrādījās sarežģītāk, nekā ģimene bija iedomājusies. Pārdošanā pieejamu īpašumu nebija daudz, tāpēc mājas meklējumos iesaistījās arī Gerdas mamma, kura, ilgus gadus vadot deju kolektīvus, pazina daudzus vietējos cilvēkus. Tā Vaivodu ģimene uzzināja par 1910. gadā celtu ķieģeļu namu. Mājas apskates laikā dvīņi tur jutās tik labi, ka pat aizmiga. Lai gan par īpašumu interesējās arī citi pircēji, saimniece izvēlējās tieši Vaivodu ģimeni, un 2022. gada nogalē Gerda un Jurģis kļuva par senā nama īpašniekiem. Viņi nolēma māju atjaunot, saglabājot tās vēsturisko raksturu. Priekšā bija apjomīgi remontdarbi, neparedzēti sarežģījumi un pagaidu dzīvesvietas meklējumi. Ar trim maziem bērniem tas prasīja pacietību un uzņēmību. Kad mājā beidzot bija pieslēgts ūdens un ierīkota plīts, ģimene nolēma vairs negaidīt, līdz viss būs pabeigts, un ievācās. Pirmais vakars savā dārzā, kur mirdzēja lampiņas, kļuva par īpašu mirkli - pēc visiem pārbaudījumiem viņi beidzot bija mājās.
Dzīve Kuldīgā - darbs, ģimene un vairāk laika sev
Dzīvojot Kuldīgā, Gerda un Jurģis turpina savu profesionālo darbību. Gerda strādā pasākumu producēšanā un ir projektu vadītāja Forumā LĪDERE, savukārt Jurģis ir projektu vadītājs uzņēmumā SIA “Aerodium Technologies”, kas būvē vēja tuneļus dažādās pasaules valstīs. Lielākās pārmaiņas ģimene izjūt ikdienā. Kuldīgā daudzas vietas ir sasniedzamas dažu minūšu laikā, bērni var augt tuvāk dabai, bet vecākiem mazāk laika jāpavada ceļā. Gerda īpaši novērtē vienkāršos ikdienas priekus - iespēju pirms darba aiziet nopeldēties, redzēt bērnus spēlējamies dārzā, saņemt no kaimiņiem tikko ceptu maizi vai aizņemties pāris simtus gramu cukura ābolu rausim.
“Un pats skaistākais - to dzīvi, pēc kuras, dzīvojot Rīgā, tu brauci meklēt nedēļas nogalēs, tu beidzot vari vienkārši dzīvot.”
Pēc 80 valstīm - mājas tomēr ir Latvijā
Apceļojusi pasauli un iepazinusi dažādas kultūras, Gerda ir sapratusi, cik vērtīgs ir tas, kas Latvijā bieži šķiet pašsaprotams.
“Latvijā tev nav nevienam jāpaskaidro, kas ir jaunie kartupeļi ar gaileņu mērci. Nav jāpaskaidro, kāda sajūta tevi pārņem, dzirdot ‘Sasala Jūrīna’. Nav jāpaskaidro, kā smaržo pavasaris pēc pirmā siltā lietus. Tu vienkārši to zini. Tā ir tava zeme, tava valoda, tavi cilvēki, tavas atmiņas. Tās ir tavas mājas.”
Savu pieredzi Gerda salīdzina ar Sprīdīša ceļojumu - vēlmi iepazīt plašo pasauli, lai galu galā saprastu, kur ir mājas. Viņa vēlas, lai arī bērni kādreiz dodas pasaulē, apgūst svešvalodas, iepazīst citas kultūras un piedzīvo savus lielos ceļojumus. Taču visvairāk cer, ka pēc visa redzētā arī viņiem būs tā īpašā Sprīdīša sajūta - ka viņu mājas ir tepat, Latvijā. Savukārt tiem, kuri apsver atgriešanos dzimtenē vai pārcelšanos uz dzīvi ārpus galvaspilsētas, Gerda iesaka nebaidīties no pārmaiņām. Ne vienmēr viss izdodas tā, kā sākotnēji iecerēts, taču reizēm tieši drosme pamēģināt atklāj jaunas iespējas.
“Jo dažreiz lielākais risks nav aizbraukt. Lielākais risks ir nekad neuzdrošināties pamēģināt.”
Par remigrācijas koordinatoru darbu
Ja Jums ir jautājumi un nepieciešams atbalsts, lai atgrieztos dzimtenē, aicinām sazināties ar remigrācijas koordinatoru, kurš pēc vajadzību apzināšanas, sadarbojoties ar pašvaldībām vai citām valsts iestādēm, izstrādā individuālu piedāvājumu. Remigrācijas koordinators var sniegt atbalstu jautājumos par pakalpojumiem ģimenēm, mājokli, darba un uzņēmējdarbības iespējām, kā arī sociālo un sadzīves jautājumu risināšanu.
Ar koordinatora sniegtajiem pakalpojumiem var iepazīties: https://www.remigracija.lv. Savukārt vairāk par remigrāciju Kurzemē un citu remigrantu pieredzi, atgriežoties dzimtenē, var uzzināt Kurzemes plānošanas reģiona mājaslapas sadaļā https://kurzemesregions.lv/remigracija/.
Informāciju sagatavoja:
Kurzemes plānošanas reģiona reģionālā remigrācijas koordinatore
Agnese Berģe