Izjusta komunikācija ļauj sadzirdēt arī nepateikto – tā uzskata starptautisko tiesību un arbitrāžas juriste, tiesību pasniedzēja un bijusī karjeras diplomāte Viktorija Počtare. Sākot no darba Latvijas diplomātiskajā dienestā līdz pat advokāta eksāmena nokārtošanai Ņujorkā – viņa pierāda, ka profesionālā un personīgā izaugsme nebūt nenozīmē atteikšanos no iepriekš iegūtās pieredzes – mēs to uzkrājam kā iekšējo bagātību.
Jūs runājat sešās valodās. Bieži nenākas satikt cilvēkus, kas pārvalda tik daudz valodu. Kādās valodās jūs runājat un kā pie katras no tām "nonācāt"?
Es brīvi runāju latviešu, angļu, ukraiņu un krievu valodā, arī vēl spāņu un franču valodā pieticīgākā līmenī. Man valodas nav tikai komunikācijas vai profesionālās saziņas instruments, bet katra no tām ir saistīta ar noteiktu dzīves posmu, vietu un cilvēkiem.
Es uzaugu Daugavpilī ukraiņu inženieru ģimenē. Mājās mēs runājām ukrainiski, bet vidusskolā mācības notika pārsvarā krieviski, un visa pilsēta arī sarunājās krieviski. Gandrīz katru vasaru pavadīju pie vecvecākiem Ukrainā un vēlāk četrus gadus nostrādāju Latvijas vēstniecībā Kijivā, kur arī studēju starptautiskās tiesības un starptautiskās attiecības Kijivas Nacionālajā Tarasa Ševčenko Universitātē. Tādējādi ukraiņu valoda man kļuva arī par profesionālās saziņas valodu.
Latviešu valodu es mācījos vidusskolā gandrīz katru dienu, bet patiesi brīvi sāku runāt tikai pēc pārcelšanās uz Rīgu. Studējot Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA), lasīt Homēra "Odiseju" latviski bija diezgan nopietns treniņš. Kad sāku strādāt Ārlietu ministrijā, latviešu valoda kļuva par manu galveno darba valodu.
Angļu valodu es skolā mācījos jau no pirmās klases, un man ļoti paveicās ar skolotāju, kura mudināja mūs lasīt grāmatas un pat dzeju angliski. Piedalījos debašu klubā un publiskās runas konkursos. Vēlāk zināšanas nepārtraukti pilnveidoju profesionālajā darbā. Šobrīd angļu valoda ir kļuvusi par manu galveno darba un ikdienas saziņas valodu.
Uzreiz pēc universitātes absolvēšanas gadu nostrādāju tulkošanas birojā Rīgā, veidojot tulkojumus ES institūcijām. Spāņu valodu es apguvu, studējot LKA un vēlāk Spānijā. Savukārt ar franču valodu ir kā ar jaunāko bērnu ģimenē – tai ir ticis mazāk uzmanības, bet es ceru šo netaisnību kādreiz labot. Darbs Latvijas Ārlietu ministrijā deva iespēju visas šīs valodas izmantot praksē, sazinoties ar diplomātiem un kolēģiem no visas pasaules.
Jūs minējāt, ka valodas ir kas vairāk nekā tikai spēja sarunāties. Kā tas ir ietekmējis jūsu domāšanu?
Valodas nav tikai dažādi vārdi vienām un tām pašām lietām – katra valoda sev līdzi nes noteiktu kultūru, domāšanas veidu, humora izjūtu. Spēja runāt ar cilvēkiem viņu dzimtajā valodā ļauj ne tikai saprast sacīto, bet arī uztvert to, kas paliek starp rindiņām. Tas ir īpaši svarīgi diplomātijā, starptautiskajās attiecībās un jurisprudencē, kur vienam vārdam var būt ļoti liela nozīme.
Valodu zināšanas man ir iemācījušas uzmanīgāk klausīties un nesteigties ar secinājumiem. Tās ļauj salīdzināt, kā vieni un tie paši notikumi tiek atspoguļoti dažādās informatīvajās un kultūras telpās, palīdzot domāt kritiski un apzināties, cik lielā mērā mūsu pasaules redzējumu veido vide, kurā dzīvojam.
Mani vienmēr ir fascinējušas arī valodās apslēptās likumsakarības – gramatikā, vārdu izcelsmē un valodu savstarpējās saiknēs. Šīs līdzības bieži atklāj tautu kopīgo vēsturi, gadsimtiem ilgo mijiedarbību un kultūru savstarpējo ietekmi.
"Tās atgādina, ka, neraugoties uz valstu un kultūru atšķirībām, dažādām tautām ir daudz vairāk kopīga, nekā sākumā varētu šķist."
Kā uzaugšana Daugavpilī, ukraiņu ģimenē, veidoja jūsu priekšstatu par piederību kādai kultūrai? Un izpratni par latvietību?
Tas ir ļoti dziļš jautājums. Man liekas, ka es jau bērnībā sapratu, ka cilvēkam var būt vairākas kultūras identitātes, kuras cita citu neizslēdz, bet papildina. Protams, brīžiem tas izraisa iekšēju konfliktu, mēģinot saprast, vai esmu latviete, ukrainiete vai tagad amerikāniete.
Vide ietekmē arī mūsu vērtības. Mana bērnība sakrita ar lielu vēsturisko pārmaiņu laiku, jo es piedzimu Padomju Savienībā, bet pieaugu jau neatkarīgā Latvijā. Tas lika arī diezgan ātri saprast, ka brīvība, valsts neatkarība un personiskā identitāte nav pašsaprotamas vai neatgriezeniskas lietas. Tās ir vērtības, par kurām jārūpējas katru dienu un katrai paaudzei.Dzīve starp vairākām valodām un kultūrām man iemācīja raudzīties uz pasauli no dažādiem skatpunktiem. Iespējams, tieši tādēļ izvēlējos strādāt diplomātijas un starptautisko tiesību jomā, jo man vienmēr ir interesējis, kā cilvēki ar ļoti atšķirīgiem viedokļiem, pieredzi un kultūras vērtībām var tomēr atrast kopīgu valodu. Te mēs runājam ne tikai par valodu kā tādu, bet mijiedarbību starp dažādām vērtību sistēmām.
Kā jutāties, pirmo reizi pārceļoties uz Ukrainu?
Tā bija sakritība, ka gadu pēc studiju absolvēšanas es sāku strādāt Ārlietu ministrijā, un mans pirmais postenis bija Latvijas vēstniecība tieši Kijivā. Tas bija svarīgs dzīves posms, kas lika aizdomāties par savu identitāti, – es biju tilts starp Latviju un Ukrainu. Tad arī iestājos Kijivas Nacionālās Tarasa Ševčenko Universitātes Juridiskajā fakultātē.
Dzīvot un strādāt Kijivā bija pavisam kaut kas cits, salīdzinot ar bērnības iespaidiem, kad es vienkārši pavadīju laiku ar vecvecākiem. Ja mēs dzīvojam ārvalstīs ilgāk par vienu nedēļu un neesam vairs tūristi, bet strādājam profesionāli, tā ir pavisam citāda pieredze. Diplomāta darbā tas jūtams īpaši, jo tavs uzdevums ir sekot līdzi nozīmīgākajām politiskajām un ekonomiskajām norisēm, kritiski tās izvērtēt un informēt par tām savu valsti. Tas iemāca skatīties tālāk par virsrakstiem, nošķirt faktus no iespaidiem un mēģināt izprast notikumu dziļākos cēloņus. Vērtīgākais personiskais ieguvums bija pārliecība, ka spēju veidot savu dzīvi arī nepazīstamā vidē – ikdienā sazināties citā valodā, orientēties vietējās institūcijās, izveidot savu sociālo loku un saņemt vietējās universitātes diplomu.
Kā bija atgriezties Latvijā pēc ilgākas prombūtnes?
Es uz Latviju braucu gandrīz katru mēnesi, tāpēc nebiju atrauta no Latvijas realitātes, kā arī ikdienā sazinājos ar kolēģiem Rīgā. Arī Kijivā es dzīvoju latviešu vidē, jo strādāju vēstniecībā – Latvijas teritorijā. Tomēr pa to laiku gan Latvija, gan es biju mainījusies. Kad dzīvojam ārvalstīs, mēs skatāmies uz dzimteni no malas, un tas palīdz labāk saskatīt gan stiprās puses, gan arī to, ko vajadzētu uzlabot. Mūsu skatījums gan vienmēr ir subjektīvs, jo mēs esam cilvēki.
Kā izlēmāt pārcelties uz Ņujorku?
Tas bija nākamais posms manā diplomātiskajā karjerā – strādāt Latvijas pārstāvniecībā ANO. Tās galvenā mītne Ņujorkā tiek uzlūkota kā pasaules diplomātijas centrs, un profesionāli tas bija ļoti nozīmīgs posms. Tā kā es jau biju dzīvojusi Ukrainā un Spānijā, pārcelšanās vairs nešķita tik biedējoša, bet, protams, Ņujorkas mērogs, dzīves ritms un daudzveidība bija ļoti iespaidīga, pat šokējoša.
Ierašanās jaunā valstī sākas praktiskā līmenī – atrast veikalus, kuros nopirkt Latvijas garšai tuvākus produktus, iemācīties orientēties pilsētas metro, apgūt dzeramnaudas kultūru. Nemitīgais troksnis, mazie dzīvokļi, amerikāņu mērvienības – pie tā visa ir jāpierod. Cilvēki var izteikt komplimentus par taviem apaviem, izstāstīt savu dzīves stāstu un tad pazust nākamajā metro pieturā. Komunikācija ir pilnīgi citāda.Profesionāli tā bija unikāla iespēja redzēt starptautiskās tiesības un diplomātiju darbībā, jo ANO ir tā vieta, kur satiekas gandrīz visas pasaules valstis, katra ar savu vēsturi, interesēm un izpratni par taisnīgumu vai to, kā būtu jārisina lietas. Tas arī iemācīja aizstāvēt Latvijas pozīciju un meklēt kopīgu valodu ar ļoti atšķirīgiem sarunu partneriem.
Kāpēc pēc Ņujorkas atkal atgriezāties Latvijā?
Trīs gadi ir standarta darba termiņš Latvijas diplomātiem, un es atgriezos strādāt Latvijas juridiskajā departamentā starptautisko tiesību nodaļā. Pēc Ņujorkas Latvija šķita ļoti mierīga un pārskatāma, un bija patīkami atkal būt vidē, kur viss notiek viegli, ātri un saprotami. Ņujorkā tas ir pavisam citādi, jo katru dienu ir kāds jauns izaicinājums – gan labā, gan sliktā nozīmē.
Latvijā ir ļoti komfortabla vide, ko latvieši bieži vien arī nenovērtē. Ikdienā viss notiek diezgan ātri: nav jātērē daudz laika, lai atbrauktu uz Rīgas centru, komunikācija ar valsts iestādēm notiek diezgan viegli un ātri, pat pasi var dabūt divu dienu laikā. Birokrātija ir mazāka nekā citās valstīs.
Kādas būtiskas atšķirības ievērojāt starp latviešiem un amerikāņiem?
Ir grūti atbildēt uz vispārīgiem jautājumiem. Latvieši Rīgā vai latvieši Madonā, vai latvieši Liepājā ir dažādi, un tāpat amerikāņi Ņujorkā vai amerikāņi Kalifornijā ir ļoti atšķirīgi no amerikāņiem Ohaio. Man kā juristei patīk atbildēt uz specifiskiem un konkrētiem jautājumiem. (Smejas.)
Amerikāņi mēdz būt atvērtāki, optimistiskāki un draudzīgāki, savukārt latvieši parasti ir atturīgāki un mazāk demonstratīvi, taču, izveidojoties savstarpējai uzticībai, bieži veido dziļākas attiecības.
Stereotipiem piemīt zināma taisnība, un tie reizēm palīdz, bet viss ir atkarīgs no cilvēkiem, ar kuriem mēs diendienā pavadām laiku, tāpēc nezinu, cik mūsu katra novērojums var būt objektīvs. Es ikdienā strādāju ar juristiem, un mans priekšstats par amerikāņiem ir balstīts uz tiem cilvēkiem, ar kuriem es sazinos ikdienā. Tas pats bija arī Latvijā, kur strādāju ministrijā un ar valdību.
Kāpēc izlēmāt atgriezties Ņujorkā?
Mans vīrs strādā ANO, tāpēc mūsu ģimenes dzīve ir tieši saistīta ar Ņujorku, bet man bija arī profesionāli iemesli. Es vēlējos turpināt savu juridisko izglītību un noskaidrot, vai savu starptautisko pieredzi varētu pielietot arī Amerikas profesionālajā vidē, bet diezgan ātri sapratu, ka ar manu Latvijas un Ukrainas izglītību vien nepietiks, lai sevi pierādītu Ņujorkā.
Es sapratu, ka man ir jādabū vietējais diploms, un iestājos Ņujorkas Universitātes Juridiskajā augstskolā (NYU School of Law), kas ir viena no labākajām juridiskajām augstskolām pasaulē. Vēlāk arī nokārtoju advokāta eksāmenu (New York State bar exam) un ieguvu tiesības praktizēt Ņujorkas štatā.
Profesionāli man daudz kas bija jāsāk no jauna, jāapgūst jauna tiesību sistēma, kas ir atšķirīga no Latvijas un Ukrainas, jāveido jauns kontaktu loks un jāapgūst jauna komunikācijas kultūra. Tomēr izaicinājums bija ļoti vērtīgs, jo tas pierādīja, ka sākt no jauna nenozīmē sākt no nulles. Mums vienmēr ir līdzi sava pieredze, kuru pielietot praksē.
"Dzīve ir īsa, bet tā ir arī pietiekoši gara, lai jebkurā brīdī mainītu virzienu."
Ar ko jūs šobrīd profesionāli nodarbojaties Ņujorkā?
Es strādāju privātpraksē un specializējos starptautiskajās tiesībās, investīciju tiesībās un komerctiesībās. Daļa no mana darba ir saistīta ar starptautisko strīdu izšķiršanu jeb arbitrāžu, kurā tiek izšķirti strīdi starp valstīm un ārvalstu investoriem vai arī uzņēmumiem no dažādām valstīm.
Paralēli pasniedzu starptautiskās tiesības un juridisko pētniecību Ņujorkas privātskolā, Sv. Džona universitātē (St. John’s University). Pēdējos trīs gadus vadīju starptautisko tiesību komiteju Ņujorkas advokātu kolēģijā, kas gan ir brīvprātīgs darbs, bet nes daudz gandarījuma un palīdz veidot kontaktus.
Vienlaikus turpinu stiprināt profesionālās saites arī ar Latviju. Kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāve ASV un Latvijas–Amerikas Tirdzniecības kameras reģionālā līdzdirektore konsultēju Latvijas uzņēmumus, kas vēlas ienākt ASV tirgū vai paplašināt tajā savu darbību.
Kā jūs vērtējat latviešu pašapziņu un drosmi doties lielajā pasaulē?
Tas ir nudien filozofisks jautājums. Es domāju, ka latviešiem netrūkst ne spēju, ne drosmes, tāpēc nedomāju, ka daudz kas būtu jāmaina tieši vērtību sistēmā – tās ir labas un svarīgas. Tas, kas mums jāmaina, ir savs mārketings, un ar to es domāju ne tikai reklāmu, bet arī prasmi skaidri un pārliecinoši stāstīt par savu vērtību.
Mums ir ļoti labi uzņēmumi, produkti, tehnoloģijas un speciālisti, taču starptautiskajā vidē – un tik lielā tirgū kā ASV – ar kvalitāti vien nepietiek. Ir jāprot izskaidrot, ar ko konkrētais piedāvājums ir īpašs, kādu problēmu tas atrisina un kāpēc partnerim vai investoram būtu jāizvēlas tieši Latvija.
Tas attiecas arī uz valsti kopumā.
"Ir nepieciešams skaidrāks un vienotāks stāsts par to, kas mēs esam. Ne tikai zaļa un kultūras tradīcijām bagāta valsts, bet arī uzticams, inovatīvs un drošs partneris uzņēmējdarbības, tehnoloģiju vai citās jomās."
Mums ir jābūt pārliecinošiem un konsekventi jāveido savs tēls, un šeit tiešām liela loma ir diasporai. Mēs varam būt izaugsmes resurss, kas nes zināšanas, kontaktus, reputāciju un izpratni par ārzemju tirgiem.
Projektu "Strādā Latvijai – diasporas cilvēkstāstu un aktualitāšu atspoguļošana Latvijā" līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latviesi.com". #SIF_MAF2026
www.latviesi.com