Pieci gadi Norvēģijā, darbs dažādos restorānos, jaunas profesionālās prasmes un satikta dzīvesbiedre. Šefpavāram Jurim Latišenokam dzīve ārvalstīs kļuva par nozīmīgu pieredzi, kas palīdzēja labāk izprast savas vērtības un nākotnes ieceres. Kad ģimenē piedzima meitiņa, Juris kopā ar dzīvesbiedri Lindu nolēma atgriezties Latvijā un veidot savu dzīvi Vidzemē. Šodien viņi attīsta uzņēmējdarbību ēdināšanas nozarē, radot jaunas vietas, kur cilvēkiem satikties un baudīt labu ēdienu.
Norvēģija kā iespēja iepazīt pasauli un sevi
Jura bērnība saistīta ar Rīgu un Jaungulbeni, kur viņš pavadījis vasaras. Jau pirms došanās uz ārzemēm viņš bija aktīvi darbojies pavārmākslas jomā, piedalījies starptautiskos pavāru konkursos Grieķijā un Taivānā, kā arī stažējies Michelin restorānā Francijā. Doma par darbu ārvalstīs sākotnēji nebija viņa mērķis. Taču Covid-19 pandēmijas laikā, kad Latvijas ēdināšanas nozare piedzīvoja ievērojamus ierobežojumus, nācās meklēt jaunas iespējas. Jurim bija izvēle starp darbu Saūda Arābijā un Norvēģijā. Viņš izvēlējās Norvēģiju.
“Man nekad nav bijusi izteikta vēlme doties strādāt uz ārzemēm. Taču pandēmijas laikā viss apstājās, un bija jādomā, ko darīt tālāk. Norvēģija man kļuva par sava veida svētceļojumu, kurā pārskatīju dzīves vērtības, attiecības ar cilvēkiem, darbu un ēdienu,” atceras Juris.
Norvēģijā viņš pavadīja piecus gadus, strādājot aptuveni septiņos vai astoņos dažādos restorānos un kafejnīcās. Valstī izteiktā sezonalitāte ļāva regulāri mainīt darba vidi. Vasaras sezonā darbs bieži ilga no aprīļa vai maija līdz septembrim, savukārt ziemas sezona sākās novembrī un turpinājās līdz pavasarim. Šāda darba pieredze deva iespēju iepazīt dažādas virtuves, cilvēkus, darba organizācijas principus un kultūras. Juris uzskata, ka tieši šī daudzveidība vēlāk kļuva par nozīmīgu priekšrocību, uzsākot savu uzņēmējdarbību Latvijā.
Ģimenes veidošana un lēmums atgriezties
Norvēģijā Juris iepazinās arī ar savu dzīvesbiedri Lindu. Abu iepazīšanās notika simboliskā datumā, 18. novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas dienā. Kopā viņi ceļoja, iepazina Norvēģiju un pamazām sāka domāt par kopīgu nākotni. Kad ģimenē pieteicās meitiņa, jautājums par pastāvīgu dzīvesvietu kļuva arvien aktuālāks.
“Kad piedzima meitiņa un sapratām, ka drīz viņai būs jāsāk iet bērnudārzā, sākām domāt, kur vēlamies ielaist saknes. Bija jāizlemj, kur veidosim savu dzīvi. Un mēs izvēlējāmies Latviju,” stāsta Juris.
Lai gan Norvēģijā bija iegūta vērtīga pieredze un izveidota ģimene, abi vēlējās savu nākotni saistīt ar Latviju. Par vietu, kur sākt jaunu dzīves posmu, kļuva Vidzeme.
Sapnis par savu uzņēmumu pārtop plašākās iecerēs
Atgriežoties Latvijā, Jurim un Lindai jau bija konkrēts plāns. Viņi vēlējās izveidot nelielu maizes ceptuvi Jaungulbenē, kur paši varētu audzēt daļu nepieciešamo produktu, gatavot un piedāvāt savu produkciju. Iecere bija radīt nelielu ģimenes uzņēmumu, kurā abi varētu strādāt kopā. Taču dzīve piedāvāja citu iespēju. Pāris saņēma piedāvājumu uzsākt ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu Cesvaines pilī. Tā sākās jauns posms, kurā sākotnējā ideja par nelielu ceptuvi pamazām pārtapa daudz plašākā uzņēmējdarbībā. Pēc pirmā darbības gada kļuva skaidrs, ka ēdināšanas uzņēmuma uzturēšana Latvijā prasa ievērojamus resursus. Lai nodrošinātu stabilāku apgrozījumu, Juris un Linda meklēja papildu iespējas. Cesvainē tika izveidota vēl viena ēdināšanas vieta, kur dienas laikā cilvēki varēja baudīt pusdienas, bet vakaros satikties pie picas vai kāda dzēriena. Vēlāk uzņēmēji pieņēma jaunu izaicinājumu un sāka darboties arī Vecpiebalgas “Ūdensrozēs”. Tur vecs šķūnis tika pārveidots par mājīgu pusdienu vietu latviskā stilā, bet vēlāk tika attīstīts arī restorāns.
“Mums tas bija liels izaicinājums. Tajā brīdī šķita aizraujoši, un gribējās pamēģināt. Tagad, atskatoties atpakaļ, reizēm šķiet, ka risks bija pārāk liels. Taču mēs to izdarījām,” atzīst Juris.
Uzņēmējdarbība turpināja augt, taču līdz ar jaunām iespējām pieauga arī izdevumi un atbildība. Juris neslēpj, ka, iespējams, paliekot tikai Cesvainē, uzņēmuma ikdiena būtu mierīgāka un finansiāli stabilāka. Tomēr vēlme attīstīties un izmēģināt jaunas idejas mudina doties tālāk.
Vēlme radīt vietas, kur cilvēkiem patīk atgriezties
Jura un Lindas uzņēmējdarbības pamatā ir vienkārša ideja: piedāvāt cilvēkiem to, kas pašiem garšo un sagādā prieku. Tieši tā radusies vēlme gatavot picas, attīstīt pusdienu piedāvājumu un izmēģināt dažādus ēdienus, piemēram, rāmenu.
“Mēs gatavojam to, kas pašiem ļoti garšo. Ja tu cilvēkiem piedāvā kaut ko, kas tev patiešām patīk, viņi to jūt un novērtē. Man svarīgākais ir, lai cilvēks atnāk, garšīgi paēd un aiziet ar labām sajūtām,” skaidro šefpavārs.
Uzņēmēju ieceres turpina attīstīties arī Madonā, kur tiek veidota jauna ēdināšanas vieta ar uzsvaru uz gardām un kvalitatīvām pusdienām. Plānots, ka tā būs vieta, kur iedzīvotāji varēs iegriezties ikdienas maltītē, bet vakaros nesteidzīgi pavadīt laiku. Savukārt Vecpiebalgā nākotnē iecerēts attīstīt dažādas aktivitātes, rīkot tirdziņus, degustācijas, vakariņas un citus pasākumus. Jurim svarīgi, lai ēdināšanas vietas kļūtu arī par vietējās kopienas satikšanās punktiem.
Uzņēmējdarbības realitāte un gandarījums par paveikto
Lai gan Juris ar aizrautību stāsta par saviem uzņēmumiem, viņš neslēpj, ka uzņēmējdarbība Latvijā ir sarežģīta. Īpaši izaicinoši ir sabalansēt izmaksas, darbinieku atalgojumu un cenas, ko klienti ir gatavi maksāt. Pēc darba Norvēģijā atšķirības atalgojumā ir īpaši jūtamas. Juris atzīst, ka, strādājot algotu darbu ārvalstīs, viņš šobrīd, visticamāk, nopelnītu ievērojami vairāk. Tomēr viņa prioritātes ir mainījušās.
“Es saprotu, ka kā algots darbinieks varētu pelnīt daudz vairāk. Taču šobrīd mans galvenais mērķis ir izveidot stabilu komandu, kurai ir stabils atalgojums, un panākt, lai visas mūsu vietas veiksmīgi darbotos,” viņš stāsta.
Šefpavārs uzsver, ka gandarījumu sniedz iespēja redzēt sava darba rezultātu, izveidot vietas, ar kurām var lepoties, un radīt patīkamu pieredzi citiem. Viņaprāt, nauda ir nepieciešama, lai uzņēmums varētu pastāvēt un segt izdevumus, taču patiesais gandarījums rodas no apziņas, ka tiek darīts kaut kas vērtīgs.
Atgriezties tad, kad esi tam gatavs
Runājot par remigrāciju, Juris uzsver, ka atgriešanās Latvijā ir ļoti personisks lēmums. Viņš neuzskata, ka ikvienam ārzemēs dzīvojošajam latvietim būtu obligāti jāatgriežas.
“Atgriezties vajag tad, kad pats jūti, ka esi tam gatavs. Nevajag braukt atpakaļ tikai tāpēc, ka kāds saka, ka Latvijā ir labi. Nekur nav ideāli. Katrā valstī ir savas priekšrocības un savi izaicinājumi,” uzskata Juris.
Viņš aicina ārvalstīs dzīvojošos izmantot iespēju iegūt pēc iespējas vairāk pieredzes, zināšanu un kontaktu. Tieši šīs prasmes vēlāk var kļūt par nozīmīgu pamatu jaunām iecerēm Latvijā. Arī pats Juris uzskata, ka bez Norvēģijā iegūtās pieredzes, iespējams, nebūtu tik drosmīgi ķēries pie uzņēmējdarbības.
Vēl viena viņa atziņa ir saistīta ar spēju rīkoties. Dzīvojot ārvalstīs, Juris daudz laika pavadījis, vērojot apkārtējo vidi un pārdomājot savas vērtības. Atgriežoties Latvijā, viņš sapratis, cik viegli reizēm ir iestrēgt pārdomās un atlikt ieceru īstenošanu.
“Mazāk domāt un vairāk darīt. Ja kaut ko varēji darīt ārzemēs, vari to darīt arī šeit. Galvenais ir nebaidīties mēģināt un izmantot savu pieredzi,” viņš iedrošina.
Jura stāsts apliecina, ka atgriešanās Latvijā nenozīmē atgriešanos iepriekšējā dzīvē. Tā var būt iespēja sākt pavisam jaunu posmu, izmantot ārvalstīs iegūtās zināšanas un radīt kaut ko savu. Lai gan uzņēmējdarbības ceļš Vidzemē nav bijis viegls, Juris un Linda turpina īstenot savas ieceres, attīstīt jaunas ēdināšanas vietas un veidot dzīvi, kurā svarīga ir ģimene, darbs un gandarījums par paveikto.
“Katrs pats ir savas laimes kalējs. Un nav tik būtiski, vai esi Latvijā vai kaut kur citur pasaulē. Svarīgākais ir tas, ko tu pats dari ar iespējām, kas tev dotas,” sarunas noslēgumā atgādina Juris.